Tātad, ir klāt tā pati diena. Lēmums pieņemts, krājumi iepirkti, laikapstākļi, kā vienmēr Kiprā, bez neviena mākonīša, un mēs triecienā ņemam 3.5 km augstumu (turklāt daļēji pa gruntsceļu). Jau dzimtenē mēs nolēmām, ka kaut kā pievārēsim tādu uzdevumu, bet iedvesmoja mūs tam treks ar nosaukumu bezumstvo i otvaga, kurā nav vis 3.5, bet gan visi 5 km kāpuma pa tām pašām vietām, kur mēs sataisījāmies. Nu nezinu gan, vai kāds nezināms baikeris to ir nobraucis, tomēr ticās ar grūtībām.
Gatavs!
Aiziet!
Atleti Daugavpilī joko, ka mums spīd ceļu locītavu nomaiņa pret mākslīgajām, bet mēs esam izgulējušies, atpūtušies un spēka pilni. Ja ne tagad, tad kad?
Iesildīšanās nolūkos es aizlaidu līdz netālajai beķerejai (Aleksandrs iepriekšējā dienā stiepa pārtiku uz sevis 10 km no Polisas), iepirku vietējos saldumus, pagaidām vēl ne tradicionālos, jo mēs vēl nebijām iebraukuši svētumu svētumā – skarbo kalniešu mājvietā.
Viss sākās viegli un patīkami – ar asfaltu ar neprātīgu slīpuma leņķi. Tā mēs aizbraucām gandrīz līdz mūsu apartamentu saimnieka ieteiktajam restorānam. Būtu jau, protams, neslikti tur nesteidzīgi papusdienot ar izsmalcinātiem ēdieniem, bet ak vai – ceļš sauc. Es, šķiet, aizmirsu jums pastāstīt, kāpēc gan mums bija tāda nepieciešamība triecienā ņemt nelaimīgos kilometrus. Lieta tāda, ka visa šī ceļa garumā praktiski nav sastopamas viesnīcas un citi viesu nami. Vismaz par tādu eksistenci nenojauta ne Google Maps, ne Booking.com, kurus mēs izmantojām savu pieticīgo mitekļu rezervēšanai.
Diezgan drīz skati kļuva diezgan dzīvīgi
Saglabājies retums – pārsteidz tas, ka iekšā atrodas telefona aparāts
Lielākajā daļā Eiropas valstu būdiņas jau sen ir vienkārši vieta zvaniem no mobilā + izdala Wi-Fi.
Ilgi vai īsi braukušiem, ceļā mums trāpījās svinīgas gruzīnu klostera drupas
Īsumā: auga te zāle un nezāles, atbrauca no Štatiem dižs racējs (jeb pētnieks) Vahtangs Džobadze, atrada slaveno Gialia klosteri un visiem pastāstīja. 2006. gadā ieradās vēl citi gruzīni, šoreiz pa taisno no Gruzijas, pēc valdības rīkojuma, izraka drupas un uzbūvēja virs tām kupolu. Un vēl piedevām uzblieza plāksnīti, turklāt trīs valodās.
Kupols man iepatikās visvairāk – tas ir milzīgs, un zem tā atbalss ir krutāka par visu, ko esmu dzīvē dzirdējis.
Par laimi, klosteris bija pa ceļam – mēs neesam tik lieli mākslas cienītāji, lai mestu līkumu, kad priekšā vēl daudz elles.
Aleksandrs not amused
Neskatoties uz Sašas sejas skeptisko izteiksmi, kāpiens noritēja diezgan ņipri un bez lieka dramatisma. 200 metrus augšup, atpūta. Ja pavisam grūts gabals, tad 100 metrus augšup, atpūta. Nu gluži kā omītes, kad kāpj piecstāvenē, tikai viņas katrā stāvā, bet mēs katrā sešdesmitajā. Neaizmirstiet, ka līdzi vēl stiepjam arī somas. Par laimi, mūsu gudrībai nav robežu – nav mums nekādu stulbu telšu, ne guļammaisu, ne pat visādu kažoku, tikai deglītis un rezerves apakšbikses.
Braukt krūmos no kraujas aizliegts!
Mēs uz salas zem tādiem zīmēm laikam kādas reizes piecas pabijām: uzskatīsim, ka tās ir tikai automašīnām.
Pavasaris!
Jums, iespējams, nav redzams, bet mani pārņem tirpas no atmiņām par to, kāds te ir leņķis
Ribakovs atmaiga
Gruntsceļš
Kā redzat, 15-20 kilometri no ceļa netālu no sākuma – pa gruntsceļu, vietām akmeņainu, vietām izcilu. Tāpēc jau no mums mēģināja tādu naudu noplēst. Ne uz tiem trāpīja!
Atkal pavasaris
Kad šādas gleznas vēro vienas dienas laikā, nonāc nedaudz izbrīnītā stāvoklī.
Neaizmirstiet, mēs pacēlāmies no jūras līmeņa, no nulles metriem. Un tas vēl pat nav kilometrs augstumā. Skaties un domā: “vai tiešām mēs vēl pirms dažām stundām bijām tur, lejā”?
Lūk arī viņa, starpmērķis. Tieši līdz šejienei prasīja 120 eiro. Stavros Psokas, jūsu rīcībā.
Nav viņiem ticības par tiem 1128 metriem, jo mūsu navigatori saka ko citu
Acis gan piekrīt
Aizbraucām līdz Kikkos klosterim
Uz šo brīdi nogurums jau sāka ņemt virsroku, turklāt bezdievji mēs esam, tāpēc iekšā nestaigājām, es tikai nedaudz iemetu aci, bet Saša tā arī vispār ārpusē palika.
Lai gan vispār runājot, paskatīties tur ir uz ko
Bet mūs gaida ceļš!
Pēdējie kilometri padevās ar nelielām grūtībām, lai gan pa asfaltu. Ātrums nokrītas pavisam jau līdz gājēju tempam. Paldies Ribakovam, vilka mani aiz sevis kalniņos. Nav noslēpums, ka braukt aiz kāda psiholoģiski ir daudz vieglāk, pat ja lēni, bet, ja ātri – tad vēl gaisa pretestība mazāka.
Savukārt Sašam laikam jāpateicas enerģijas dzērieniem, kurus viņš sevī gāza mērenos daudzumos. Jau pēc saulrieta mēs tikām līdz kalnu ciematam Pedulas. Lai gan nosaukums mūsu ausij nav diez ko labskanīgs, pats ciemats iekārtots ļoti interesanti: lai arī esmu bijis kalnos, tieši tādu blīvu apbūvi slāņos dažādos augstumos gandrīz nekur nebiju redzējis (varbūt vienīgi Vjetnamā).
No pirmā acu uzmetiena likās, ka ciemats stiepjas uz leju kādus astoņsimt metrus. Katru rītu tik daudz braukt augšā – tas ir pasākums mazohistiem, tāpēc mēs, lai arī bezdievji, praktiski sākām lūgties, lai viesnīca izrādītos augstāk. Mums velnišķīgi paveicās, mēs nolaidāmies vien par kādiem 50 metriem un attapāmies uz “galvenās” ielas. Pēdiņās tāpēc, ka tādā daudzstāvu hamburgerā, ko no sevis iemieso Pedulas un tuvējie ciemati, grūti izcelt kaut ko galveno, izņemot, varbūt, baznīcas.
Tomēr paturēšu sev tiesības saukt ielu par galveno vismaz tāpēc, ka uz tās bija vairākas viesnīcas un veikals (kādu apkaimē ir salīdzinoši maz).
Sagaidīt un iekārtot mūs iznāca pats viesnīcas 80+ gadus vecais īpašnieks, viņš arī šveicars. Veiksmīgi ieņēmuši sīku un askētiski iekārtotu istabiņu, mēs laidām uz veikalu, kur pārdevēja mums pastāstīja, ka mūsu šveicars — vienlaikus arī ciemata mērs (nu, vai ciema padomes priekšsēdētājs, ja tīk). Lūk, tik interesanti dzīvo pedulčani (viņi arī pedulānieši un peduliāņi). Kā nepagriez, patīkami, kad pirmais puisis ciemā speciāli tev visā trīsstāvu viesnīcā ieslēdz silto ūdeni (tajā dienā mēs bijām pirmie klienti).
Rezumējot varu teikt, ka diena ir izdevusies. Pēc mana navigatora mēs pieveicām 2 km 200 metru augstuma kāpumu, pēc Sašas (precīzākā) ap diviem, un atstājām savā atmiņā neizdzēšamas atmiņas. Cilvēks ir sociāla būtne, turklāt ieprogrammēta apkārtējo problēmu risināšanai fiziskajā realitātē, tāpēc šāda cīņa ar dabu un sevi svaigā gaisā, grūtību pārvarēšana kompānijā saliedē un iespiežas atmiņā uz ilgu laiku, kā reti kas cits. Labi, ka mēs esam ne sliktā formā (lai gan bija vēl tikai pavasaris) un apzināmies savus spēkus. Cilvēks vienmēr ir spēcīgāks, nekā viņam šķiet, bet jebkuram pienāk brīdis, kad tālāk nekādi. Šajā neprāta un drosmes pilnajā dienā mēs šim brīdim pēc sajūtām jau pietuvojāmies, bet vēl ne pavisam tuvu. Par to, kā ir, kad ir pavisam tuvu, būs nākamajās sērijās.
